Pirmā nodaļa

MĒS IENĀKAM GATAVĀ PASAULĒ, kas jau izveidojusies un pastāvējusi ilgi pirms mums.

Skolotāji mums māca vakarējo gudrību: tagadējā vēl tikko sāk plaiksnīt un skart prātus, bet rītdienai piederošo meklēsim mēs, kad izaugsim.

Dzimtā valoda, šūpuļdziesma un mātes lūgšana arī māca, taču māca ko tādu, kam ir garāks mūžs. Šūpuļdziesmā, kas gadu simtiem aijā un iemidzina krievu bērnu, ar varenu spēku iepresēta visa nākamās, tikko sākušās cilvēka dzīves mūzika. Tā bija mokoša, kā redzēsim, bezcerīga dzīve —pat grūti stāstīt par to bez aplinkiem, tās ciešanas nemīkstinot; tā bija varena savā būtībā — un bieži vien ārēji nožēlojama, tajā bijuši gan diži gara lidojumi, gan nebeidzama nelaimju virkne.

Ja šīs grāmatas varonim būtu bijis savs sargeņģelis, tad 1839. gada 9. martā no viņa zvaigžņotajiem augstumiem tam laikam gan būtujāpalūkojas uz maziņo, pie poliem mazliet saplacināto Zemi un — jāmetas lejup uz Krievijas rietumu daļu, uz ezeriem bagāto Pleskavas novadu, turp, kur no avotiem dzimst upes, kur apslēpta tautas valodas un mūzikas sākotne. Spārnus švīkstinādams, eņģelis aizlidotu pāri senās krievu pilsētas Toropecas akmens zvanu torņiem un kupoliem, pāri bariņos saspiedušos zemnieku mājeļu salmu jumtiem, pāri sniegotiem klajumiem, pāri tikko jaušamas pirmspavasara dvesmas skartajiem mežiem, pāri upītēm, kuru biezajā ledū apaļie, no rīta atjauninātie āliņģi pēc brīža jau aizvilkušies ar ledus kārtiņu, plāniņu kā zīdpapīrs... Spārnus švīkstinādams un vēju saceldams, eņģelis aizlidotu pāri Žižicas ezeram un nokalnē ieraudzītu Karevas sādžiņu un atkal — salmiem klātus māju jumtus, žogus, dūmus no skursteņiem, melnbaltu, ar zariem debesīs sapinušos dārzu, — muižnieku Musorsku necilo māju; viņš ielavītos kreisajā piebūvē, kur pirmsdzemdībumokās, lūpas kodīdama un gandrīz neatļaudamās vaidēt, gulēja mājas saimniece, izdzirdētu viņas dobjo, aizsmakušo kliedzienu, par kuru viņa tai pašā brīdī nokaunēsies un kuru tūlīt pat aizmirsīs, jo atskanēs viņas ceturtā bērna nepacietīgā un, šķiet, dusmīgā balss... Un nākamajā brīdī no Toropecas atvestā mācītā vecmāte pasacīs: “Zēns!” — un apbērs jaundzimušo ar glaimīgām, taču varbūt arī pavisam neviltotām uzslavām.

Bet varbūt sargeņģelim pēc mums nezināmiem likumiem bija jāsāk pildīt savu misiju jau agrāk, — proti, tajā slapju ievziedu smaržas piesātinātajā īsajā jūnija naktī, kad atvaļinātais kolēģijas sekretārs Pjotrs Aleksejevičs Musorskis ar skūpstu vērsās pie savas likumīgās sievas Jūlijas Ivanovnas Musorskas, dzimušas Čirikovas? Kas gan cits, ja ne viņš, būtu rūpējies par to, lai vienlīdz gaiši naktī starotu abi mistērijas dalībnieki. Nesliktā